Viena no tādām dienām bija šī trešdiena, kad lietus gāza bez mitas (nekas īpašs), ja nebūtu applūdis braucamais ceļš, kurš ved uz mājām. Un kurš ir vienīgais, lai nokļūtu mājās. Martā mēs pārcēlāmies uz privātmāju, privātmāju ciematā, kur ceļš uz mājām ved gar lielāko golfa klubu Honkongā. Pirmo reizi, kad mēs braucām skatīties māju, es priecājos par skaisto skatu, kas paveras abās ceļa pusēs. Glīti nopļautais zāliens, glīti ģērbtie golferi, pašai arī radās vēlme iet apgūt golfa spēli. Nu lūk, dienā, kad lija stiprs lietus, trīs stundu laikā vairāk kā 90mm lietus, viss applūda un pateicoties tieši skaistajam golfa laukumam, kas ir ierīkots uzberot daudz zemes un ierīkots, lai viss ūdens notek no zāliena uz ceļa. Efekts bija, ka ūdens gāzās kā no ūdenskrituma abās pusēs un ceļš applūda. Ūdens bija tik daudz, ka vieglajām automašīnām līdz jumtam. Es paspēju divus bērnus atvest no skolas mājās, bet mana vecākā meita, kura izmanto skolas autobusu, nepaspēja atbraukt. Autobuss bija palicis vienā no milzīgajām peļķēm, noslāpis ar bērniem, kuri brauca no skolas uz mājām. Nekas jau traks, ja situācija nebūtu pasliktinājusies. Ūdens līmenis sāka celties arvien augstāk, policija un citi atbildīgie dienesti slēdza ceļu. Meita jau bija autobusā nosēdējusi trīs stundas (gaidot palīdzību), kad nolēmu uzvilkt savus Hunter zābakus iet meitai pakaļ. Ziniet tālu netiku, ūdens uz ielas bija tik dziļš, ka es nevarēju paiet. Pilns ar dažādām drazām, kokiem. Jau bija izsludināti brīdinājumi par zemes nogruvumiem utt. Cauri slapja atgriezos mājās, vīrs bija sazvanījis glābšanas dienestus, lai pārbauda vai ar meitu viss kārtībā, jo sazināties nevarējām, jo telefons bija izlādējies un autobusa šoferis runāja tikai ķīniešu valodā. Tad dienesti vēlāk sazinoties ar vīru paskaidroja, ka pašlaik jāglābj cilvēki no tuvumā esošā ciemata un tad tikai ķersies klāt autobusam ar bērniem. Bija jau pagājušās 4 stundas un aiz loga lietus nebija pārstājis līt. Pēc 5 h autobusā meitu izdevās aizvest drošībā un to neizdarīja neviens no atbildīgajiem dienestiem, bet mana draudzene, kura vedot savus bērnus no pulciņiem mājās, bija palikusi stāvot, jo policija bija slēguši ceļu. Liels paldies, ka viņa atstājot savus trīs bērnus automašīnā, neskatoties uz policijas aizliegumu devās uz vietu ( 900m no viņas atrašanās vietas) pakaļ manai meitai, iznesot uz pleciem, jo ūdens bija tik dziļš, ka nevarēja meita paiet, uz savu automašīnu un vēlāk nogādājot manam vīram, kurš vēlāk pārsalušo, izmirkušo meitu aizveda uz viesnīcu, pāēdinot un gaidot, kad atvērs ceļu, lai varētu tikt uz mājām. Uz mājām vīrs tika 12- naktī, otrā dienā satiksme uz ceļa vēl netika atjaunota pilnībā, tikai pēc trim dienām viss sāka ritēt ierasto gaitu.
Kad meitai jautāju, vai viss kārtībā, jo tas bija nepatīkams pārdzīvojums. Viņa man atbildēja:” Bet mām, es to atcerēšos visu mūžu, kā Honkongā braucot ar skolas autobusu no skolas, mēs palikām stāvot, autobusā, viņš sāka pildīties ar ūdeni, kā mēs tur sēdējām utt.” Bērnam jau taisnība, mūsu dzīvi veido atmiņas, ne vienmēr tikai pozitīvas un šīs lietas, kas notikušas ar mums Honkongā dzīvojot paliks atmiņā uz mūžu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru