Tas, ka vietējo acīs es esmu super mamma, kura var tikt galā ar trim bērniem, piedalīties skolas pasākumos, labdarības un vienmēr labi izskatīties, tas man nav jaunums. Arvien biežāk es šeit saskaros ar situācijām, kas mums liekas pašsaprotamas, bet šeit cilvēki netiek galā. Un tad sāc aizdomāties, ar ko mēs, latvieši, tik ļoti atšķiramies no ķīniešiem?Meitai skolā bija paredzēts labdarības pasākums, kur bērniem vajadzēja ierasties puķu vai kukaiņu tērpos. Meita izvēlējas, ka vēlas būt puķe. Nolēmu pašūt tilla svārkus un kreklu apšūt ar puķēm un lapām. Nopirku audumu (kuru var atrast viena vietā HK, kur tirgo visu nepieciešamo šūšanai). Atgriežoties no veikala, sanāca, ka laiks līdz jaunākās meitas b.d. beigām ir 30 min. Turpat netālu bija tirgus, kur dažas šuvējas piedāvā savus pakalpojumus, nolēmu gaidot aiznest tillu, lai man sagriež visu vienādās, garās strēmeles, lai man vēlāk ātrāk noris darbs. Nu tā, devos pie pirmās šuvējas, pēc 10 min. ieskaidroju, ko man vajag un viņa sāka griezt. Sāku kliegt, stop, ko tu dari! Skatās ar lielām acīm; normāli cilvēks saprot, ja vēlies kaut ko šūt, audumu gabaliem jābūt vienādiem, ar taisnām līnijām. Ja es gribētu šķībi, greizi - savai 4-gadīgajai meitai iedotu, lai sagriež. Šuvēja pateica, ka nevarot tillu sagriezt ar taisnu malu; labi, paņēmu audumu un gāju pie nākamās. Tas pats, līdz beidzot viena uzņēmās sagriezt audumu. Prasa, kad vajag, es saku pēc 10 min, max 15. Ko tu - viņa atbild, divas dienas tas prasot laika, lieki piebilst, tills bija 5 m. garšs. Man viņai nebija ko atbildēt, es paņēmu audumu, aizgāju mājās un pēc trim stundām mana vidējā meita defilēja jau ar pilnīgi gataviem svārkiem pa istabu :)
Tādi paši cilvēki ar galvu, divām rokām kā mēs, bet ....... ja Ķīna nebūtu miljarda nācija, škiet jau sen no šīs Zemeslodes būtu pazudusi.
