Dienas, kad labāk palikt mājās☔️

Ziniet ir dienas, kad škiet, visi ir noskaņojušies pret Jums, ieskaitot Dabas spēkus.

Viena no tādām dienām bija šī trešdiena, kad lietus gāza bez mitas (nekas īpašs), ja nebūtu applūdis braucamais ceļš, kurš ved uz mājām. Un kurš ir vienīgais, lai nokļūtu mājās. Martā mēs pārcēlāmies uz privātmāju, privātmāju ciematā, kur ceļš uz mājām ved gar lielāko golfa klubu Honkongā. Pirmo reizi, kad mēs braucām skatīties māju, es priecājos par skaisto skatu, kas paveras abās ceļa pusēs. Glīti nopļautais zāliens, glīti ģērbtie golferi, pašai arī radās vēlme iet apgūt golfa spēli. Nu lūk, dienā, kad lija stiprs lietus, trīs stundu laikā vairāk kā 90mm lietus, viss applūda un pateicoties tieši skaistajam golfa laukumam, kas ir ierīkots uzberot daudz zemes un ierīkots, lai viss ūdens notek no zāliena uz ceļa. Efekts bija, ka ūdens gāzās kā no ūdenskrituma abās pusēs un ceļš applūda. Ūdens bija tik daudz, ka vieglajām automašīnām līdz jumtam. Es paspēju divus bērnus atvest no skolas mājās, bet mana vecākā meita, kura izmanto skolas autobusu, nepaspēja atbraukt. Autobuss bija palicis vienā no milzīgajām peļķēm, noslāpis ar bērniem, kuri brauca no skolas uz mājām. Nekas jau traks, ja situācija nebūtu pasliktinājusies. Ūdens līmenis sāka celties arvien augstāk, policija un citi atbildīgie dienesti slēdza ceļu. Meita jau bija autobusā nosēdējusi trīs stundas (gaidot palīdzību), kad nolēmu uzvilkt savus Hunter zābakus iet meitai pakaļ. Ziniet tālu netiku, ūdens uz ielas bija tik dziļš, ka es nevarēju paiet. Pilns ar dažādām drazām, kokiem. Jau bija izsludināti brīdinājumi par zemes nogruvumiem utt. Cauri slapja atgriezos mājās, vīrs bija sazvanījis glābšanas dienestus, lai pārbauda vai ar meitu viss kārtībā, jo sazināties nevarējām, jo telefons bija izlādējies un autobusa šoferis runāja tikai ķīniešu valodā. Tad dienesti vēlāk sazinoties ar vīru paskaidroja, ka pašlaik jāglābj cilvēki no tuvumā  esošā ciemata un tad tikai ķersies klāt autobusam ar bērniem. Bija jau pagājušās 4 stundas un aiz loga lietus nebija pārstājis līt. Pēc 5 h autobusā meitu izdevās aizvest drošībā un to neizdarīja neviens no atbildīgajiem dienestiem, bet mana draudzene, kura vedot savus bērnus no pulciņiem mājās, bija palikusi stāvot, jo policija bija slēguši ceļu. Liels paldies, ka viņa atstājot savus trīs bērnus automašīnā, neskatoties uz policijas aizliegumu devās uz vietu ( 900m no viņas atrašanās vietas) pakaļ manai meitai, iznesot uz pleciem, jo ūdens bija tik dziļš, ka nevarēja meita paiet, uz savu automašīnu un vēlāk nogādājot manam vīram, kurš vēlāk pārsalušo, izmirkušo meitu aizveda uz viesnīcu, pāēdinot un gaidot, kad atvērs ceļu, lai varētu tikt uz mājām. Uz mājām vīrs tika 12- naktī, otrā dienā satiksme uz ceļa vēl netika atjaunota pilnībā, tikai pēc trim dienām viss sāka ritēt ierasto gaitu.

Kad meitai jautāju, vai viss kārtībā, jo tas bija nepatīkams pārdzīvojums. Viņa man atbildēja:” Bet mām, es to atcerēšos visu mūžu, kā Honkongā braucot ar skolas autobusu no skolas, mēs palikām stāvot, autobusā, viņš sāka pildīties ar ūdeni, kā mēs tur sēdējām utt.” Bērnam jau taisnība, mūsu dzīvi veido atmiņas, ne vienmēr tikai pozitīvas un šīs lietas, kas notikušas ar mums Honkongā dzīvojot paliks atmiņā uz mūžu!

Welcome to Latvia🇱🇻🛬

Uh, cik sen neesmu blogā rakstījusi. Baudu vasaras brīvlaiku Honkongā: peldos mājas baseinā, sauļojos, braucam ar bērniem un vīru ar kuteri pa jūru 🛥(par to kā radās ideja to iegādāties citreiz) un vienvārdsakot atpūšos pirms kārtējā skolas cēliena (lai gan peldēšanas treniņu grafiks mums palicis nemainīgs arī vasaras brīvlaikā).

Pa vidu savai atpūtai bijām uz divām nedēļām aizlidojušu arī uz Latviju. Šoreiz visi seši. Jaunākajai meitai pirmo reizi tik tālu lidojums, bet ko darīt, ja jāatrādās omām un citiem radiem, turklāt bijām arī izplānojuši Kristības (kuras, jāsaka, bija lieliskas: gan baznīcā, kur esam laulājušies un Kristīti visi mūsu bērni, gan arī svētku pusdienas ģimenes lokā Mālpils muižā). 

Lidojām Honkonga-Maskava-Rīga. Vai sakritība, vai tiešām melnā piekdiena(labāk neizaicinat likteni, kā mēs to darijām :)) un nelidojat piektdienā 13, tad kopējais laiks ko pavadījām ceļā bija gandrīz 24h. Vājprāts, vai ne?! Kas tad notika? Sāksim ar to, ka lidmašīna aizkavējās par 45 min. un ja ir kavēšana, tad ļoti noslogotās HK lidostas dēļ, grūti lidmašīnām saņemt pacelšanās atļauju un beidzot sagaidot un redzot pa kabīnes lodziņu pacelšanās skrējceļu, atskanēja paziņojumi, ja lidmašīnā atrodas kāds ārsts, lūdzu ziņojiet, jo kādam no pasažieriem palicis slikti. Nekas jau ārkārtējs, pati arī iepriekš esmu lidojusi, ka kādam palicis slikti. Bet šoreiz tas nebija gadījums. Lidmašīna nogriezās no skrejceļa un sāka savu gaitu atpakaļ uz lidostu. Kopā process ar ārstu iekāpšanu kabīnē, šī cilvēka izsēdināšanu no lidmašīnas aizņēma 2h. Divas stundas, kas bija liktenīgas, lai nepaspētu uz savienoto reisu uz Rīgu.  Maskavā, lai saņemtu biļetes uz pēdējo reisu uz Rīgu, ļoti noderēja skolas laikā apgūtā krievu valoda. Mēs biļetes saņēmām blakus stāvošie un angliski bļaujošie briti- braucienu uz tuvāko viesnīcu. “Sāpes” par nokavēto reisu un četru stundu gaidīšanu mazliet remdēja šampānieša baudīšana Moscow business lounge. 🥂🍾Kādēļ mazliet? Jo bērniem, it sevišķi mazākajiem, bija pilnīgi vienalga vai lounge vai kas cits, gribējās traki gulēt (Honkongā nakts) un niķi un čīkstēšana bija neizbēgama. 

Kā saka, viss laimīgi, kas laimīgi beidzās un plkst. 2 naktī (iepriekšējo 8 vakarā) nonācām Rīgā. Ejot cauri lidostas gaitenim uz izeju, man likās esmu nonākusi šausmu filmā, viss tumšs, nevienas dzīvas dvēseles, izņemot mūs atlidojošos no Maskavas. Atcerējos anekdoti, pēdējais aizlidojošais latvietis, lai lidostā izslēdz gaismu.💡

Kas man šoreiz “iekrita” acīs atrodoties Latvijā? Ja iepriekš blogā (divus gadus atpakaļ) es rakstīju, ka katram kam nav slinkums sameistaro kādus latvju niekus, uzliek tautiskās zīmes un pārdod par pārdesmit eiro kā unikālu roku darinājumu, tad šoreiz prieks bija redzēt Latvijā ražotas preces piem. kā mazuļu ekoloģisko biezeni “Rūdolfu”. Tagad būs atklātā reklāma.😁 Mana jaunākā meita bija sajūsmā, pilns koferis ar Rūdolfiem atceļoja uz Honkongu.  Tāpat kā Latvijā ražoti musli (paldies manai draudzenei par dāvanu), alu. 
Protams, daudzas lietas redzēju un nesapratu kādēļ, lai maksātu par kaut ko dubultīgi, tikai tādēļ, ka Latvijā ražots. Who care’s ja godīgi, visur pasaulē eksistē vieni un tie paši tirgus likumi.

Otra lieta- ēnu ekonomika zeļ un plaukst. Citādi ,zinot Latvijā vidējos ienākumus mēnesī, nespēju izskaidrot pārpildītos restorānus (un šoreiz nerunāju par Lido tipa ēstuvēm), pierakstu jau vairākus mēnešus uz priekšu frizētavā, pie manikīra utt. Cenas un rindas, viesu namu īrei, izklaides parku apmeklēšanai. Hmmm, nezinu, cik ilgi šis burbulis pastāvēs Latvijā un kad tas atkal plīsīs. 
Divas nedēļas Latvijā, mēs bijām nemitīgā kustībā. Tie kas seko man līdzi instagramma kontam redzēja pec manām story, ka katru dienu bijām citā Latvijas vietā un pat valstī. Jā, jā, paspēju pat ar vīru aizlidot uz Berlīni, bērni paspēja pabūt Igaunijā.
Kopā brīnišķīgs brauciens: satikt, pavadīt laiku ar ģimeni, draugiem. Laiks bija kā priekš mums, kur redzēts ka Latvijā būtu +30? Tiekamies nākamgad Latvijā!