Meklēt šajā emuārā

2017/09/20

Veiksmes stāsts

Veiksmes stāsts = smags darbs un neatlaidība jeb daži komentāri, ko vēlos piebilst un ko nepaspēju pateikt “Globusam otrā pusē” intervijas laikā.

Ko man personīgi nozīmē mūsu ģimenes veiksmes stāsts?
Sākšu ar to, ka atgriezīšos pagātnē par savu dzīvi Latvijā. Ja ļoti daudzos gadījumos tautieši aizbrauc no Latvijas finansiālu apsvērumu dēļ, tad mūsu gadījums bija pilnīgi pretējs. Es dzīvoju Pierīgā, savā dizainera iekārtotā privātmājā, man un vīram katram bija sava automašīna, savs dārzs, plašums. Es nestrādāju algotu darbu, mana ikdiena aprobežojās ar meitu aizvešanu uz pulciņiem, mājas un dārza apkopšanu, divreiz nedēļā došanās uz sporta kluba nodarbībām un protams skaistumkopšanas procedūrām (solārijs, frizieris, pedikīrs, manikīrs). Tāda kārtīga skaista, cacas-mājsaimnieces dzīve 🙈

Atbraucot uz šejieni, vārda tiešajā nozīmē, nebija nekā. Par automašīnu nemaz nerunājot. Pirmāmkārtām, finansiālu apsvērumu dēļ, jo iegādāties un uzturēt to nebija par ko. Otrāmkārtām - mūsu nederīgā autovadītāja apliecība, kas nozīmēja atkal doties uz autoskolu un kārtot visus eksāmenus no jauna. Tas prasīja ne tikai laiku, bet arī diezgan paprāvus finansiālos līdzekļus, kuri uz to brīdi nebija. Vienīgais pārvietošanās veids man bija sabiedriskais transports (ar kuru pēdējo reizi LV braucu, kad mācijos skolā) un pārvietošanās ar kājām.

Skaistumkopšanas procedūras arī pēc cenu apskatīšanās varēju nolikt maliņā. Matu krāsošana sākot no 150€ + matu mazgāšana un veidošana. Ta kā man ir gaiši mati un ne katram frizierim ir pieredze šeit ar gaišu krāsu matu īpašniecēm, tad bieži rezultāts pēc 200€ atstāšanas salonā būs gaužas asaras un sabojāti mati. Tāpat ar pedikīru un manikīru, cenas būs sākot no 50-60€ un rezultāts vairums gadījumu būs tāds pats, kā mazam bērnam iedodod nagu lakas pudelīti rokās un palūdzot nokrāsot nagus. Ko es darīju? Vai no blondīnes pārtapu brunetē? Nē! Sazinājos ar savu LV frizieri un palūdzu, lai uzraksta kādās proporcijās man jaukt krāsu, matu krāsu kādu lietoju LV pasūtiju no Ebay un krāsoju pati. Tāpat ar manikīru, pedikīru. Visu nepieciešamo sapirku i-neta, skatijos youtube un DIY. Sākumā rezultāts neatšķīrās no HK vidējā salona rezultāta, bet ar katru reizi iemācijos labāk un labāk😊
Vienīgais, kas man šeit bija palicis - bezmaksas solārijs, gandrīz visa gada garumā.

Pārvākties no mājas uz sērkociņkastītes dzīvokli par Jūrmalas villas īres cenām, tas arī prasa lielu piepūli.
Nonākt mazā dzīvoklītī nebija viegli, bet ziniet tas ļoti attīsta interjera dizainera prasmes. Jo jāsāk ļoti rūpīgi plānot, ja bez gultas tu vēlies vēl ievietot istabā skapi, trīs bērniem iekārtot guļamistabu utt. Ta kā, ja nezinat kā iekārtot dzīvokli, sazinaties ar mani😂
Šeit man sākās pilnīgi pretēja dzīve nekā biju pieradusi LV, sajūta bija ka dzīve mani par kaut ko soda, uzliekot pārbaudījumus, kas šeit bija uz katra soļa.
Vieglāk nekļuva lasot dažādus forumus un satiekot citus ārzemniekus, kur expati (iebraucēji) neko citu nedarīja, kā apspriedās par kārtējo jaunāko restorāna apmeklējumu, ceļojumu uz kādu no Āzijas valstīm utt. To lasot un dzirdot tu domā, kas tev nav kārtībā, ka tu nevari atļauties to dzīvesveidu kā viņiem.
Lieta tāda, ka lielākai daļai iebraucēju darba līgumi ir uz noteiktu laiku (gadu, diviem, trīs) un tad pēc līguma beigām jādodas atpakaļ. Parasti tiek atmaksātas uz šo laiku gan skola, gan dzīvošana, atkarībā no ieņemamā amata automašīna, šoferis, mājkalpotāja utt. Pašam par savu ikmēneša algu jānopērk tikai drēbes, pārtika. To visu zinot, nerodas vairs jautājumi, kā viņi var un es nē. Un pavisam loģiski liekas ceļošana, labu restorānu apmeklēšana utt. Mana vīra gadījumā līgums ir uz nenoteiktu laiku, tas nozīmē, ka šeit mēs varam dzīvot un strādāt, cik ilgi vēlamies. Bet šis līgums ietver arī to, ka nekas netiek apmaksāts no darba devēja puses, tev ir alga ar kuru jāmāk iztikt. Gluži kā vietējam.

Tagad, gandrīz pēc četriem nodzīvotiem gadiem, es varu teikt, ka mēs esam sasnieguši to dzīves līmeni vai pat augstāku, kāds mums bija LV. Esam iegādājušies automašīnu, sab.transports palicis pagātnē, daudz ceļojam, meitām varam nodrošināt jebkuru ārpussklases pulciņu, nodarbinam pie sevis mājkalpotāju.
Skaistumkopšanas procedūras vēljoprojām visas veicu mājās pati, neredzu jēgu skraidīt šeit par saloniem un tērēt naudu. Kosmetologa pakalpojumu vietā esmu iegādājusies jaunākos sejas kopšanas aparātus no Japānas un Korejas, kuru procedūras mājas apstākļos pielīdzināmi augstas klases salonu sejas procedūrām.
Sporta klubs man atrodas mājas clubhousa- trenažieru zāle, kura aprīkota ar visiem jaunākiem sporta trenažieriem, gulšnāšans pie baseina (āras, gan iekšas) kļuvusi par ikdienišķu un saprotamu lietu. Saunas, pirtis, džakūzī tas viss arī ir.
Nerunājot nemaz par privāto mājas apsardzi, konsjērža pakalpojumiem un privāto mājas restorānu, kas domāts mājas iedzīvotājiem.




Pa šiem gadiem esmu iemācijusies vīru redzēt pārnākam vēlu vakarā, nepārmest, ka jāstrādā arī brīvdienās, uz skolas pasākumiem, sapulcēm iet viena, sporta dienā stafetēs skriet pa trim, atrasties vienai mājās, jo vīram jālido uz sanāksmēm, komandējumiem ārpuss HK utt.
"Veiksmes" stāsts no manis ir prasījis daudz asaru, spēju pielāgoties jebkurai situācijai, uzņemties atbildību un beidzot kļūt pieaugušai un nobriedušai personībai.
"What doesn't kill you, make you only stronger!”




Welcome to Latvia🇱🇻🛬

Uh, cik sen neesmu blogā rakstījusi. Baudu vasaras brīvlaiku Honkongā: peldos mājas baseinā, sauļojos, braucam ar bērniem un vīru ar kuteri ...