Meklēt šajā emuārā

2014/12/14

Mission impossible!

Pieņemt darbā labu, strādīgu, godīgu, uzticamu mājkalpotāju (domestic helper) šeit līdzinās neiespējamai misijai. Pieņemu, ka vieglāk Tomam Krūzam bija nolaisties pa lūku lejā, nekā atlasīt un ielaist savā mājā svešu cilvēku. Kāpēc man to vajag? Es par to pašu ilgi domāju un līdz pēdējam brīdim mēģināju tikt galā pati, bet rudenī, kad viena pēc otras meitas sāka slimot, un nebija kurš aizved un atved no skolas divas pārējās, vai izskraidot pēc skolas pa pulciņiem esot mājās ap septiņiem un saprotot, ka vakariņas vēl jāgatavo, drēbes jāgludina - nolaižās rokas. Vai vērts plēsties uz pusēm, ja šeit tā ir ikdienišķa lieta algot palīgus (helper). Ja kāds tagad klaigās, ka tā ir verdzība 21. gs, tad paņemiet un izlasiet likumus, kādi kritēriji jāizpilda un kas jānodrošina darba devējam, pieņemot darbā mājkalpotāju. Šeit ir noteikta minim. alga (kuru nevar maksāt mazāku, pašlaik tā ir 410€ mēnesī uz rokas, nodokļi nekādi netiek atvilkti un īre par dzīvesvietu un komun. pakalpojumiem nav jāmaksā), vienreiz ned. brīvdiena (parasti tā ir svētd., bet darba devējs var vienoties, piem., par piektd., vai citu dienu). Darba devējs un mājkalpot. vienojās par ēšanu, vai ēd kopīgi vai maksā mājkalpotājai atsevišķi par pārtikas iegādi, tā arī ir ar likumu noteikta summa (96€). Turklāt jānodrošina medicīnisko apdrošināšanu, vienreiz gadā 7 dienu apmaksātu atvaļinājumu uz mājām, pēc līguma beigām (kurš ir uz diviem gadiem) biļete uz mājām. Nerunājot nemaz par sadzīves apstākļiem, kādus jānodrošina darba devējam. Verdzība? Redzot citreiz protestu gājienus (jo viņām taču ir mazas algas, skarbi apstākļi utt.) gribās pieiet klāt un pajautāt, vai tu vispār saproti par ko tu tur klaigā un protestē? Cik latviešu Īrijā vai Anglijā tiešām dzīvo necilvēcīgos apstākļos un beigās par savu darbu nesaņem ne graša. Un kam tas interesē? Nevienam, pats vainīgs. 
Ieliku sludinājumu, ka meklēju mājkalpotāju,  ar labām gatavošanas prasmēm. Zinat, pirmajās stundās telefons burtiski eksplodēja no īsziņām un zvaniem, atlasīju dažas un uzaicināju uz interviju, lai satiktos klātienē. Lielākā daļa nemaz neieradās (nepabrīdinot), tās kuras ieradās parasti ar vismaz 30 min. kavēšanos un kā intervijā parasti noskaidrojās, ar nulles prasmēm ēst gatavošanā, lai gan tā man bija prasība nr.1. Šeit viņām uztvere ir, ja māk uzcept olu un izvārīt makaronus, tās ir labas ēšanas gatavošanas prasmes, ja māk pagatavot kādu gaļas ēdienu, tas jau ir šefpavāra cienīgas prasmes :) tātad, katrā Latvijas mājā atrodas pa vienam šefpavāram un konditoram :) 
Ceļš līdz manai pašreizējai mājkalpotājai ar pārtraukumiem (cerības man jau bija zudušas) ilga piecus mēnešus. Tālu, ļoti tālu līdz ideālam, bet viņā es redzu potenciālu kādreiz izaudzināt par perfektu mājkalpotāju. Tagad vismaz viņa zina, ka veļa ir jāsašķiro pirms mazgāšanas, rokas pirms ēst gatavošanas jānomazgā, kā kartupeļus jāmizo, ko nozīmē saklāt galdu, nevis atnest divas krūzes (mēs esam 5 ģimenē) un trīs šķīvjus dažāda izmēra un nomest galda vienā pusē. Tas, kas mums jau no mazotnes zināms un audzināts ģimenē, šeit viņām ir tumša bilde. Ļoti jāseko līdzi, jāuzdod uzdevumi ko darīt, savādāk ja nepateiksi notīrīt spoguli, lai gan pa gabalu redzams, ka netīrs, visu dienu nostaigās garām un tāpat neko neizdarīs; jāseko līdzi veikalā, ko viņa nopērk. Svešu naudu jau neskaita, tāpat ar viņu - nopirks dārgāko sviesta paciņu, nevis paskatīsies pa labi, blakus varbūt sviests ir lētāks, kāda akcija veikalā. Bet viņa nav tas trakākais gadījums, ir tādas, kuras apzog savus darba devējus, kamēr neesi mājās lieto tavu kosmētiku, velk tavas kleitas, kurpes. Un daža vēl ir tik stulba, ka nofotogrāfējās un facebook ieliek profila bildi savas darba devējas kleitā :) Vai aizņemas naudu un pēc tam darba devējus terorizē izsitēji, lai viņa atdod viņiem naudu. Nu tā, es jau pašā sākumā teicu, neiespējamā misija! 

Atjaunots 2015. gada februārī

Pēc četru mēnešu nostrādāšanas mana mājkalpotāja palūdza nedēļu atvaļinājumu, lai aizbrauktu pie savas ģimenes, nokārtot dažus privātus jautājumus. Pēc likuma viņai pienācās 7 dienas pēc pirmā nostrādātā gada, bet ta kā es viņai uzticējos un cilvēcīgi sapratu, ka viņai jābrauc uz mājām, es atļāvu. Vēl iepriekšējās dienas vakarā, ar smaidu sejā atvadijās no mums, lai pēc nedēļas būtu atpakaļ. 
Otrā rītā ieejot viņas istabā, es biju šokā, visa izvākta tukša, no vannasistabas paņemti visi šampūni un pat mani iedotie dvieļi. Tā cilvēks neizvāc istabu, ja dodās uz nedēļu. Protams, prāts jau saprata uzreiz, ka tas ir uz neatgriešanos, līdz pēdējai dienai, kad atsūtija sms. " mam, i will not come back". Nekādu paskaidrojumu nekā. Tas, ka iztērēta nauda kārtojot papīrus, pērkot viņai atpakaļceļa aviobiļeti, tas ir "pie kājas". Kā jau iepriekš rakstīju, viņu uztverē darba devējs ir kā ūdenskrāns ar naudu - atgriez un nauda līst ārā.

2014/12/07

Dzīve uz citas planētas - pēc gada

Ir pagājis mazliet vairāk par gadu, kopš es ar ģimeni pārcēlāmies dzīvot uz šejieni. Nolēmu, ka jāuzraksta mazs kopsavilkums par to, kas mainijies. 
Sākšu ar to, ka sadzīviskā ziņā es šeit esmu pilnībā pieradusi, cilvēku pūļus un skaļumu sāku uzskatīt par normu, ēdamais vairs galvassāpes un vēdersāpes neizraisa :). Pirmā vasara beidzot pēc Latvijas vasarām bija īsta vasara, tās patiesajā nozīmē (mazāk par +35 C) t stabiņš vasarā nenoslīdēja un ta kā esmu karstummīle, tad nekādas problēmas man tas nesagādāja. Gribu piebilst, ka uz darbu es negāju un pēc iespējas mazāk mēģināju atrasties dienas vidū tiešos saules staros, tāpēc es nezinu, kā es justos, ja katru dienu man būtu jāmēro ceļš uz darbu. Ja kādreiz esat šeit vasarā, tad zinat, ka no noģībšanas pasargās jebkuras iekštelpas (visas ir aprīkotas ar kondicionieriem), bet nesaķerat angīnu, jo t atšķirība ar āru būs vismaz 15C. 
Pašā sākumā izteicos, ka nevēlos nodarbināt pie sevis mājkalpotāju (domestic helper), bet jūs jau zinat, nekad nesaki nekad. Tā arī notika ar mani, kas man likās pašā sākumā neidomājams, tad tagad man mājās dzīvo šrilankiete, kas dara visus mājas darbus un pieskata bērnus, kad nepieciešams. Jautāsiet kāpēc? Vai es šeit esmu sākusi strādāt? Nē, bet esmu sapratusi, ka bez palīdzības es šeit citreiz vairs netiku galā. It sevišķi brīžos, kad kāda no meitām bija slima un pārējās nebija, kas izņem no skolas. Šeit tev nav kam piezvanīt (mammai vai māsai) un palūgt, lai atbrauc palīdzēt. 
Par kultūras dažādībām un ceļu līdz es viņu atradu, par to citreiz, jo ticiet, vieglāk atrast adatu sienakaudzē, nekā pieņemt darbā labu un uzticamu mājkalpotāju. 
Pēc gada man ir izveidojies cilvēku (paziņu un draugu) loks, kuri aicina uz bērnu dz.d, ballītēm, kuriem var piezvanīt un sarunāt tikšanos, lai iedzertu kafiju un papļāpātu. Vēl joprojām nevienu ķīnieti, par savu draudzeni nevaru saukt. Piedodied, bet viņi vēl joprojām manā uztverē ir cilvēki no citas planētas. 
Mācību process skolā meitām vēl joprojām ir aizraujošs mācību piedzīvojums, ar prieku katru rītu dodās uz skolu. Mazākā meita ir uzsākusi dārziņa gaitas. Mācās komunicēt angliski un kā audzinātāja citreiz saka, ka ar viņu ķīniešu bērni runā cantones ( ķīn.val.) un tāpat viņi spēj viens ar otru saprasties. Ja gada sākumā meitenēm bija problēmas ar angļu valodu, tad tagad sāk parādīties problēmas ar latviešu valodu. Liels akcents runājot, teikumu uzbūve tiek sastādīta pēc angļu valodas gramatikas principiem un diemžēl rakstīt un lasīt viņas nemāk latviešu valodā. 
Zinu, ka akmens manā dārziņā, bet vasaras brīvlaikā es noteikti pieķeršos pastiprinātai latviešu valodas apguvei. Nav nekāda dižā māksla pazaudēt savu dzimto valodu un vienmēr ar nožēlu skatos uz tiem ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, kuru bērni vairs nerunā latviešu valodā. 

Nu tā, īsumā par šo gadu viss.










Welcome to Latvia🇱🇻🛬

Uh, cik sen neesmu blogā rakstījusi. Baudu vasaras brīvlaiku Honkongā: peldos mājas baseinā, sauļojos, braucam ar bērniem un vīru ar kuteri ...