Happy Birthday in Hong Kong! Iesoļoju ceturtajā gadā kopš dzīvojam šeit. Parasti ap šo laiku es uzrakstu kopsavilkumu par pagājušo gadu.
Šo trīs gadu laikā kopš mēs te ar ģimeni dzīvojam, esmu dzirdējusi neskaitāmas variācijas par savu vārdu, piemēram, Erita, Avita, Ms. Džuris, Elvita utt. Ir dzirdēti arī grūtāki personvārdi, bet kā izrādās mans arī ir pietiekoši sarežģīts. Kas to būt domājis ;) Un par valsti: Lativija, Latuva ir tikai dažas no variācijām, turkāt lielākā daļas vispār nezina, ka tāda valsts eksistē, kur atrodas un ka esam part of Russia. Bet par to neskumstu (pārāk), tieši pretēji, stāstu par to no kurienes es nāku un kas tā tāda par mistisko valsti Latvija. Daži no pasākumiem, kur stāstīju par savu valsti: kultūras nedēļa skolā, kur tika demonstrēts pašrocīgi samontēts video par Latviju (varat noskatīties youtube), stāstīts par tradicionālajiem ēdieniem svētkos, skolas 50 gadu jubilejā dziedāts "Aijā žūžu lāča bērni", HK skolu kultūras nedēļa, kur āri tiks prezentēta Latvija, turklāt vēl plānoti filmu vakari ar tematiskajām filmām un daudz kas cits.
Runājot par pagājušo gadu, viens no nozīmīgākajiem notikumiem - darba tirgus apgūšana Honkongā. Ticiet man, nav viegli 7.5 milj. pilsētā atrast darbu un vēl tādu, kas man der (nepilna laika), jo vēl joprojām par savu galveno darbu uzskatu savu trīs meitu audzināšanu. Darba sludinājumu lapas nešķirstiju un neko nemeklēju, tiku ieteikta, aizgāju uz interviju un tiku pieņemta. Ja pirmajos mēnešos darba bija maz, tad tagad pierādot sevi arvien grūtāk paliek apvienot darbu ar mammas pienākumiem. Šeit, protams, tie paši džungļu likumi, kā citās lielpilsētās, taču krietni skarbāki. Konkurence milzīga, darba roku ļoti daudz, turkāt tuvajā reģionā ir vēl daži miljardi. Jāpierāda sevi, jābūt kontaktiem un jābūt stipram, nesajūkot prātā. Daudzi slodzi nespēj izturēt, daudziem ir tikai darbs, bet ne ģimene (live to work kā saka), dažreiz pašnāvības nolecot no augstceltnēm utt.
Trīs gadus nebiju bijusi Latvijā, beidzot šogad vasarā aizbraucām. Pirmais iespaids bija tāds, ka tagad katrs, kuram nav slinkums, sameistaro kādus niekus ar latvju zīmēm un pārdod, kā unikālu roku ražojumu par pārdesmit eiro. Kaut kā neveselīgi, ja pavisam atklāti. Saprotu, patriotisms un viss tāds, bet nu diemžēl man tas šķita par traku. Tāda šaura viensētu saimniekošana vien sanāk. Nerunājot par to, ka kārtējie latvju uzņēmēji atkal un atkal cenšas iekarot Ķīnas (citiem arī pietiek ambīciju par visu Āziju runāt) tirgu. Ir, protams, daži unikāli piemēri, taču diemžēl ar to arī viss beidzas. Lai iekarotu Ķīnas tirgu, nepietiek vien tikai ar apņemšanos un ideju - ir jābūt arī izpratnei par kultūru, vēsturi utt. Tas viss nosaka to, cik veiksmīgi, vai neveiksmīgi būsiet šeit. Ir neskaitāmi piemēri ar daudz lielākām starptautiskām kompānijām, kas ir cietuās neveiksmi Ķīnas tirgū. Ieteiktu palasīt case study pirms kaut ko uzsākt.
Priecājos par meitu sasniegumiem skolā, lepojos ar zinātnisko projektu aizstāvēšanu (5.klase Honkongā, 3.klase Latvijā) un atviegloti pasmaidu par kārtējo rakstu netā, kur LV kārtējās izglītības reformas aprakstītas. Esmu lepna, ka spēju ar vīru nodrošināt mācības meitām Honkongā un jau tagad redzu lielu atšķirību starp bērniem Latvijā un savām meitām. Esot Latvijā viņām bija liela interese skatīties dabu un kā, piemēram, no zemes rok tārpu un iet makšķerēt. Tajā pat laikā (kontrasta pēc), iznākot no skolas nākamajā dienā pēc ASV vēlēšanām, apspriest ka jaunievēlētais prezidents nav īsti tas, ko daudzi gaidīja un vai viņš būs piemērots pildī savus pienākumus. Mācību sistēma fundamentāli atšķiras no tās, kas ir LV, bērnu idejas un uzskati, skolotāju attieksme un vecāku iesaiste utt. Bērniem māca DOMĀT, nevis kalt teorēmas un deklamēt rindas. Pilnīgi normāli šķiet izprast, atšķirt un respektēt dažādas kultūras, cilvēkus, kuri tās pārstāv. Tas palīdz ne tikai paplašināt redzesloku, mācīties, bet arī saprast, ka mēs visi esam dažādi, bet tajā pat laikā spēt atrast kaut ko kopīgu.
